Pūķa ēna. Princese - Edgars Auziņš
Шрифт:
Интервал:
Закладка:
Un man ir auksti! Mammītes!
Problēma prasīja steidzamu risinājumu, bija nepieciešams pēc iespējas vairāk izolēt. Vienkārši viss, kas bija silts, jau bija manī. Palika tikai segas, saritinātas ciešā saišķī, piesietas pie viena no pūķa cekula smailēm. Mēs arī jokojām, ka Frosts tagad ir ne tikai pūķis, bet jāj kamielis. Jā, jā, tāds dzīvnieks arī šeit bija pazīstams. Kamieļi tika izmantoti Solijarā, mūžīgās vasaras zemē.
Vasara… Mmm-mm!
Lai atlocītu segas, man bija jānovelk biezie dūraiņi, un manas rokas gandrīz nejuta, neskatoties uz vilnas cimdiem, kas man vēl bija. Turklāt es sāku vardarbīgi trīcēt. Ar stīviem pirkstiem es joprojām attinu ķīpu un kaut kā aptinos, vispirms piespraudot improvizētu drošības jostu. No ārpuses es laikam izskatījos kā kaudze, no kuras tikai acis lūr ārā.
Tikmēr Frosts pacēlās un lidoja tieši virs barjeras. Es nevarēju redzēt, kas tur notiek, bet izskatījās, ka mēs esam tuvu misijas pabeigšanai. Frosta raidītā zalve bija tik spēcīga, ka pūķa uguns karstuma vilnis sasniedza mani. Es labprāt tagad nomazgātos šajā liesmā, lai sasildītos! Un nākamajā mirklī viss, ko jutu iepriekš, šķita muļķības. Tāda ledaina vēja brāzma trāpīja no tās puses, ka pūķis gandrīz izdarīja salto atpakaļ.
Sniegs, ledus, putenis, neticams aukstums, no kura sasala pat gaiss plaušās, dega āda… Paspēju tikai apgulties un aizsegt galvu, saprotot, kāda šī ir vāja barjera. Likās, ka pēc mirkļa izteicienu “asinis tek auksti” var lietot tiešā nozīmē. Mani zobi čīkstēja, un tad likās, ka esmu iemests verdošā ūdenī.
— Sals! — Finbāra garīgais aicinājums izskanēja, pirms es kritu bezsamaņā.
Pamodos no patīkama siltuma sajūtas un dzīva ķermeņa tuvumā. Un arī no garīga strīda:
"Šī ir visu laiku sliktākā ideja!"
"Vienīgais pareizais!"
"Tas ir vienkārši neprātīgi!"
"Tas nav uz ilgu laiku! Tiklīdz viņa pamodīsies, mēs viņu nosūtīsim mājās.
Es reti dzirdēju Frostu, kad Finbārs ieguva cilvēka veidolu, bet šeit es patiešām jutu viņa neredzamo klātbūtni.
Bet es ar visu ķermeni jutu tuvumā liela karsta vīrieša klātbūtni. Tas bija viņa siltums, kas burtiski atgrieza man dzīvību. Es piespiedos tuvāk. Viņa iebāza lūpas vīrieša krūtīs, ar prieku taustīdama elastīgos matiņus un nez kāpēc pasmaidīja.
"Finbārs!" — pūķis uzsauca dralordam, acumirklī sajuzdams izmaiņas manā stāvoklī.
— Amira? Amira, kā tev iet? Dzīvs? — dralords uzreiz kļuva noraizējies.
"Es… Man viss ir labi, šķiet…" viņa atbildēja nedaudz aizsmakušā balsī. — Vai jums viss izdevās? Vai esi nomainījis akmeni?
"Tas strādāja, tas strādāja!" — Frosts nomurmināja. "Bet viņi tevi gandrīz nogalināja." Es sev nepiedošu, ka padevos pārliecināšanai!
"Amira, man vajadzēja paredzēt, ka jūsu aizsardzība pret aukstumu nav pilnīga un darbojas tikai pret parasto dabisko salu, un tikai pūķa aizsardzība paglābs jūs no Mūžīgā aukstā tuksneša burvības, kas ir naidīga mūsu pasaulei. Es tevi gandrīz nogalināju stulbuma dēļ!
Draklords mani ciešāk piespieda un apklusa. Mēs savijām rokas un kājas, cenšoties pietuvoties vēl tuvāk viens otram. Kādu laiku viņi tur gulēja klusēdami. Un tad es pastiepos un noskūpstīju viņu uz zoda.
— Finbar, nevaino sevi, tu nevarēji zināt, ka tas notiks. Maz ticams, ka pīlārus iepriekš būtu apmeklējis kāds cits, izņemot pūķus.
Un tiešām, kad Frosts iepriekšējā dienā deva mājienu, ka ir pienācis laiks mani pagodināt, es pretojos. Pavadīt vairāk nekā desmit dienas ceļā un neskatīties uz barjeru? Jā, kā tas ir iespējams!
Ar āķi vai ķeksi pierunāju viņus atstāt mani līdz pašām beigām. Turklāt vēl vakar es varēju kaila skraidīt pa sniegu un nekas man nebūtu noticis.
"Žēl, ka es beigās neko neredzēju…" es novilku, ieelpojot sava mīļotā vīrieša silto smaržu.
— Vai gribi, lai es tev parādu? — Finbārs mājīgi jautāja.
– Ļoti! — es priecīgi iesaucos, vēl neiedomājoties, kas tieši mani sagaida.
Un Finbārs piespieda savu pieri manai pierei un jautāja:
— Aizveriet acis.
Es darīju, kā viņš lika, un pēkšņi atrados virs barjeras. Es skatījos uz pasauli ar pūķa skatienu…
Zilu liesmu zalve no manas mutes, un vecais kristāls drūp pelnos. Pasaule griežas, no viesuļvētras trieciena līdz krūtīm, spārni gandrīz saplēsti, kā buras, bet kāda brīnuma dēļ izdodas tikt galā ar stihijām, izlīdzināties gaisā un, pārvarot elastīgo plūsmu, nonākt tieši virs smaile divos spārnu sitienos.
Jaunais safīrs iedegas kā zila zvaigzne, un šķiet, ka stabs eksplodē no iekšpuses, izmetot biezu daudzgadu ledus garozu. Uz tās pamatnes rūnas iedegas viena pēc otras. Es saprotu, ka es to redzu tikai tāpēc, ka man tagad ir pūķa vīzija!
Ar vieglu zvana skaņu barjera tiek atjaunota. Tas vairs nav pārklāts ar saltiem rakstiem, bet ir pilnīgi caurspīdīgs un tīrs. Tas maigi ņirb zilos un ceriņos dzirkstiņos, līdzīgi kā svētku dzirksti, un otrā pusē nikni un trakojas sniega gari un daži neiedomājami radījumi, kuru skats ir rāpojošs.
Vīzija pēkšņi beidzās, un es paskatījos uz savu nākamo vīru.
— Finbārs? — viņa insinuējoši sauca.
— M?
–Ā…Esam jau tālu aizlidojuši?
"Nē, paskatieties uz viņu!" — pūķis bija sašutis.
— Un man bija taisnība! — dralords viņam atbildēja.
"Es neesmu pārliecināts, ka esmu par to priecīgs."
Nez kāpēc Finbārs iesmējās.
– Čau? Ko es teicu smieklīgu? — viņa viegli iegrūda dralordam krūtīs.
"Tāpēc es domāju, ka tajā nav nekā smieklīga!" Frosts man piekrita.
— Par ko tu runā?
Es apsēdos un skatījos uz draklordu, tajā pašā laikā atzīmējot, ka mēs atrodamies citā ledus mājā. Mēs guļam improvizētā gultā, kas salikta no vienādām segām un, galvenais, man vairs nav auksti!
"Amira, mēs tagad esam tieši pie barjeras." Frost saprata, ka esat nokļuvis nepatikšanās, un mēs nekavējoties piezemējāmies, lai rīkotos.
"Es biju pret to! Mēs esam tieši zem barjeras, manuprāt, tas ir pārāk neuzmanīgi!
— Barjera ir kārtībā. Viņš mūs pasargās no tuksneša, un mēs tiksim galā ar
