Pūķa ēna. Princese - Edgars Auziņš

"Il Sana, vai jums ir garlaicīgi?" Nav neviena, ar ko runāt? — noņurdēju un saviebos no nepatīkamās sajūtas.

— Saki, kur ir Atvēsinošais? — draklords viņai pavēlēja.

"Nu, es nē! Es tev neko neteikšu!"

— Es tevi piespiedīšu. Tici man! — Finbārs piedraudēja.

"Es nezinu, kur viņš ir. Es nevarēju nogādāt zobenu karalienei. Es izmantoju savu noslēpumu un pārcēlos tieši uz barjeru. Zobenam vajadzēja mani izlaist cauri, bet, tiklīdz es spēru soli, es… Atkal atrados šeit! Šajā nolādētajā sniegotajā tuksnesī! Kā tu to izdarīji, atbildi!” — nez kāpēc nirfeat man uzbruka.

Es burtiski uzbruku. Viņa ienira un iesita viņai pa krūtīm. Lai arī viņa bija bezķermeniska, es jutu stipru vēja brāzmu.

"Tu nevarēsi pārņemt manu ķermeni!" — es pasmaidīju.

"Diemžēl," Il Sana atzina. "Bet jūs arī nevarēsit atbrīvoties no manis." Es atgriezīšos kopā ar jums Šarotē. Es būšu tur visu laiku. Es nogalināšu tev dārgus cilvēkus. Es tevi padarīšu traku, stāstot šausmīgas lietas. Es mainīšu ķermeņus, un jūs sāksit turēt aizdomās visus! Redzi mani visos! Tu vispirms kļūsi traks, nogalini sevi, lai tikai nedzird manu balsi!

Viņa smējās kā tipiska nelietība.

Es griezos apkārt, mēģinot saprast, kur viņa slēpjas, bet tagad pat dūmaka nebija redzama, un tomēr viņa atradās netālu — kaut kur tieši uz manis! Un es nevarēju to nomest vai nokratīt! Tas bija tik pretīgi, likās, ka simtkājis man rāpās virsū…

— Finbārs! — Es ar izmisumu paskatījos uz Draklordu.

— Klusu, klusu, mīļā. ES tev palīdzēšu.

"Ak, ko jūs varat darīt? Vienkārši vērojiet, kā jūsu Ēna cieš, un izraujiet matus no bezspēcības! Jūs joprojām nesaprotat, ar ko esat sazinājies! Es esmu Il Sana — bezdibeņa Saule, karalienes Nirfeas meita! Augstākā būtne!

Viņa teica briesmīgas lietas, bet šķita, ka Finbārs viņā pat neklausījās. Šķita, ka viņš par kaut ko domā, un tad jautāja:

— Amira, vai tu man uzticies?

"Jā jā! Uzticieties viņam, un jūs redzēsiet, cik vīrieši ir viltīgi. Vai vēlaties, lai es jums pastāstu, ko Aurelam patika darīt ar sievietēm? “Il Sana sāka čukstēt tik nejaukas lietas, ka man palika slikti.

— Aizveries! Aizveries!

Es aizvēru acis un aizklāju ausis ar rokām, bet es nevarēju atbrīvoties no šīs balss.

— Amira!

Finbars viegli pakratīja mani aiz pleciem, liekot man atvērt acis. Ar rokām saspiedis manu seju, viņš pēkšņi ierunājās valodā, kuru es nesaprotu. Mana galva sāka griezties, un es instinktīvi satvēru viņa rokas. Sākumā es neko nesapratu, un tad pēkšņi vārdi kļuva salasāmi:

"Es mīlu tevi, mana ēna, lai gan tu nesaproti, ko es saku." Es iemīlējos tevī no pirmā acu uzmetiena, jo nav iespējams nemīlēt īstu Ēnu. Tu esi mans, un es esmu tavs. Jūs to jūtat ar savu sirdi, ar visu savu būtību. Pūķis kļūst traks, gribēdams būt tuvu, un vīrietis arī, jo mēs esam viens vienā. Nav pūķa bez ēnas…

Viņš runāja, un viņa balss apslāpēja Il Sana sirdi plosošos čīkstoņus. Es vairs nedzirdēju Nirfeat, tikai viņu — visdārgāko vīrieti pasaulē, pret kuru es jutu kaut ko īpašu. Ne tikai mīlestība — īpaša saikne.

Burvju ķēdes uz mūsu rokām mirgoja, uz brīdi kļūstot redzamas.

"Nav ēnas bez pūķa…" es čukstēju pēc iegribas.

Finbāra acis zibēja kā safīri.

— Amira, vai tu man uzticies?

"Jā…" es izdvesu kopā ar tvaika mākoni.

"Neuzdrošinies! Pat nedomā par to! Kas tev ir padomā?" — kaut kur uz apziņas robežas nirfeat turpināja kliegt.

Un Finbārs jau ir pārvērties par pūķi. Nākamajā mirklī milzu ķirzaka iedvesa uguni, un liesmas apņēma mani no galvas līdz kājām, bet nesadedzināja, bet visas manas drēbes bija apbērtas ar pelniem un pat apmetni, ko viņš man iedeva. Tajā pašā laikā kļuva kluss, un tikai vējš svilpoja pāri ledainajam līdzenumam. Es pēkšņi sapratu, ka Il Sana vairs nav. Bezdibeņa Saule, būtne, kas uzskatīja sevi par augstāko, beidzot pazuda.

“Nedomājāt novilkt apmetni? Viņa nosals!" — atskanēja pūķa satrauktās domas.

Bet man nemaz nebija auksti. Gluži pretēji, tas lika man justies karsti no situācijas pikantuma. Izdomāju, ka noteikti uzzīmēšu arī šo: meiteni, pūķi un bezgalīgu sniegotu klajumu…

Finbārs atkal kļuva par cilvēku, paņēma mani savās rokās, apņēma siltumā, liekot manai sirdij pukstēt straujāk. Es skatījos uz viņu, sakodusi lūpu.

— Es atradu tavu zīmējumu, Amira. Man viņš ļoti patika…” viņš negaidīti dalījās, balsī nedaudz aizsmakusi no atturīgās kaislības.

Es uzreiz sapratu, par kādu zīmējumu mēs runājam, un vaigi nosarka.

— Ko tu ar mani dari, tīni? — Finbārs pievilka tik cieši, ka viņa balss iekšienē rezonēja ar patīkamu vibrāciju.

— Nekā tāda…

Ja kāds dzīvotu uz robežas ar Mūžīgā aukstuma tuksnesi, viņš ieraudzītu dīvainu ainu — pūķis, kas steidzas pa sniegu, un uz tā jāj pilnīgi kaila meitene. Izstiepusi rokas un atmetusi galvu atpakaļ, viņa kliedza aiz sajūsmas un laimes.

Tajā vakarā mēs ne uzreiz atgriezāmies pilī. Vispirms viņi ieskatījās safīra alā un ilgu laiku, nekur nesteidzoties, mīlēja viens otru. Nedomājot par neko citu, kā vien vienam par otru. Zobens parādījās pēkšņi — tas nokrita no kaut kurienes augšas, un Finbārs veikli satvēra to aiz roktura. Tātad, ar zobenu rokās, viņš sasniedza virsotni. Kad beidzot varēju sakarīgi domāt, es atbalstījos uz elkoņa un sniedzos viņam pretī, lai paskatītos.

— Atvēsināšana?! Bet kā? Finbar, es neko nesaprotu…

Pārliecinājies, ka zobens tiešām ir tāds pats, es novilku Finbāra kreklu. Kailums mani nesatrauca, es tikai kaut kādu iemeslu dēļ to gribēju.

Draklords uzreiz pievilka mani pie sevis un apskāva. Viņš iebāza degunu savos matos.

— somu…

— Kas man tieši tev jāpaskaidro, Ēn?

— Visu. Kā zobens šeit nokļuva? Un kāpēc tu biji tik mierīgs, kad runāji ar Il Sana? Es biju tik noraizējies, bet likās, ka tev tas nerūp. Un tad tu domāji…” Es samulsu, bet beidzu: „Tu domāji tikai par to, kā mani dabūt gultā, nevis par Kirfarongas glābšanu,