Pūķa ēna. Princese - Edgars Auziņš
Шрифт:
Интервал:
Закладка:
Pārsteidzīgi saģērbos, domājot, vai ņemt līdzi siltas drēbes, vai man tās nemaz nav vajadzīgas?
— Amira? — Ilsana man nepacietīgi uzsauca.
— ES nāku! — es atbildēju, neizkustoties no savas vietas.
Viņa piegāja klāt un pagrieza molbertu. Viņa ar riebumu paskatījās uz kailo jātnieci, nožēlodama, ka to uzzīmējusi. Viņa norāva zīmējumu un dusmīgi nometa to uz grīdas. Viņa gribēja samīdīt zem kājām un iznīcināt, bet durvīs parādījās līdzdalībnieks.
— Amira, nāc ātri, pirms ziemeļi pārdomā. Viņš ir briesmīgs gļēvulis! — viņa čukstus pļāpāja.
Ziemeļi mums palīdzēja, riskējot un riskējot, mēs negribējām viņu atmaskot. Bet, ja viņš mūs neizvedīs no pils tieši tagad, kamēr draklords ir prom, Niisara ir pie gultas un pat Bērs Kulstons ir aizņemts ar viņas pieskatīšanu, tad mēs nemaz nevarēsim aizbēgt. Ar naidu skatoties uz audeklu, es steidzos uz izeju.
Tikām ārā no pils bez problēmām. Šķiet, ka mana nakšņošana “aukstumā” tika turēta visstingrākajā pārliecībā. Cilvēki mani sveicināja, paklanījās un vēlēja veselību. Es atbildēju ar pateicību un garīgi lūdzu, lai neviens mūs neapturētu.
Tikai šoreiz karieti pavadīja vesela sargu grupa — visi zirga mugurā. Visu ceļu līdz Šarotei es ļoti kratījos. Likās, ka mums tūlīt tiks pavēlēts apgriezties.
"Niers, es atnesu brokastis un zāļu tēju." Pievienoti nomierinoši augi. Es nezinu kā jums, bet es dzeršu. — Ziemeļi mums nedroši uzsmaidīja.
Viņš ielēja sev karstu, aromātisku šķidrumu no pudeles, kas ietīts vilnā, un es pamanīju, cik ļoti viņam trīc rokas. Patīkamā garšaugu smarža piepildīja vietu karietē.
"Sver, lūdzu, apsmidziniet arī mani," es jautāju.
Puisis vāji pasmaidīja. Šķita, ka viņš balansēja uz ģīboņa robežas no šausmām. Viņš baidījās un joprojām man palīdzēja, nododot virskungu un riskējot ar savu dzīvību.
Ar abām rokām turot metāla krūzi ar ādas sloksni, mēs malkojām pikanto dzērienu, un mūsu dvēsele patiešām kļuva siltāka un vieglāka. Pat Ilsana vairs nešķita tik bāla, tikai viņas acis drudžaini mirdzēja, liecinot par ārkārtīgu sajūsmu.
"Es nevaru dabūt ne gabalu savā kaklā, bet man šķita, ka tu esi izsalcis."
Sekretāre atkal pastiepa roku grozā un izvilka aukstās gaļas un siera sviestmaizes uz grauzdētas maizes. Un arī bļoda ar sasmalcinātiem dārzeņiem. Atcerējos, ka man patīk tā ēst. Nevēlēdamies viņu apbēdināt, paņēmu vienu sviestmaizi. Viņa iekoda, košļāja un norija spēcīgi, gandrīz nejūtot garšu.
— Kā tu tagad vari ēst? — vaicāja līdzdalībnieks.
— Es nevaru, bet man ir. Neesmu ēdusi kopš vakardienas rīta un nezinu, kad man atkal būs jāēd.
Vēders pēkšņi satricināja, laimīgi pieņemot ēdienu, un tad sviestmaize aizgāja ar blīkšķi. Es apēdu veselus divus. Ilsans izmantoja vienu, piekrītot maniem argumentiem. Severs neko nevarēja ēst, viņš tikai malkoja buljonu no savas krūzes.
Kad nonācām līdz aptiekai, kopā ar mums iekšā ienāca divi apsargi, pārējie sargāja ārā. Mēs ar Ilsanu zagšus saskatījāmies viena uz otru. Kamēr viņi bija šeit, mēs diez vai varētu aizbēgt. To saprata arī Bālais Ziemeļs, taču, ieraugot Kirjanu aiz letes, viņš likās pilnīgi bez vārdiem, par visu aizmirsis.
— Nyera, Amira! Es ļoti priecājos jūs redzēt! “No letes mums pretī iznāca farmaceita mazmeita.
Viņa man paklanījās un tad sarauca pieri, redzot zilumu manā vaiga kaulā, taču klusēja, skatīdamies sānis uz stingrajiem kolēģiem, kas mūs pavadīja.
"Sveika, Siera," sekretārs kautrīgi sveicināja, nenovēršot entuziasma pilno skatienu no Kirjanas, un pat pārstāja trīcēt.
— Kirjana, man tev kaut kas jāparāda. Lieta ir steidzama.
— PAR! Ja tā, tad ejam! — Meitene mūs uzaicināja blakus istabā.
Apsargi gribēja mums sekot.
— Mēs nepaliksim ilgi. Paliec šeit, lūdzu, pietiks ar ziemeļiem,” es nobloķēju viņiem ceļu.
Sekretāre mani atbalstīja, un apsargi, mums par laimi, nestrīdējās. Šķiet, ka viņi arī neko nezināja par manu konfliktu ar draklordu. Kad iegājām istabā, kas atradās blakus aptiekai, es nepukstēju un teicu:
— Kirjana, man vajadzīga tava palīdzība. Dzīvības un nāves jautājums!
— Noteikti! Jebkas priekš pūķa ēnas! — meitene atsaucīgi atbildēja un kaut kā sarāvās. — Kas ar tevi notika?
Viņa pastiepa roku, un es jutu siltumu, kas plūst no dziednieka pirkstiem, un es uzreiz sajutu atvieglojumu. Viņa izārstēja manu zilumu.
"Draklord, viņš…" es vilcinājos, nezinādama, kā to pateikt, lai Kirjans man neticētu.
Kirfarongas iedzīvotāji patiesi tic, ka Finbārs Frosts ir laipnākais un godīgākais valdnieks, un es grasījos viņu apsūdzēt šausmīgās lietās.
Ziemeļi izglāba situāciju.
— Siera Kirjana, valstiski svarīga lieta. Draklords lidoja uz Drakendortu darba darīšanās, un viņa prombūtnes laikā pilī tika atklāts diversants. Mēs to vēl neesam izdomājuši, bet Pūķa ēna ir apdraudēta. Viņai uzbruka jau aizvakar vakarā, par laimi, dralords ieradās laicīgi un palīdzēja. Tagad situācija ir daudz sliktāka. Ikviens var būt nirpeatoms. Pat tie sargi, kas gaida ārā, — viņš piebilda, noklusēdams balsi. Bez draklora mēs to nevaram saprast.
— Kāds murgs! Tātad, kas mums jādara? — Kirjana noelsās.
"Kā draklorda sekretāre es nolēmu paslēpt Njēru Ēnu, bet man viss jādara tā, it kā viņa aizbēgtu pati." Tas ir nepieciešams, lai neviens nesaprastu, kur to meklēt.
"Es domāju, ka Kafisas būda derēs." Nodevēji par to nenojauš, un es varu gaidīt drakloda atgriešanos,” es viņa meliem pievienoju mazliet savu.
Turklāt man patiešām vajadzēja būt šajā būdā.
24. nodaļa. Varēju jau nojaust, kā tas viss beigsies!
Dažu minūšu laikā mēs izstrādājām visu īpašu operāciju.
— Jārūpējas, lai ziemeļi ne par ko netiek turēti aizdomās! — es uzstāju.
"Vienkārši iesit man pa galvu, un ar to viss beigsies." Tikai ne pārāk daudz sāpju…” sekretārs ierosināja, bet, pirms viņš paguva runāt, viņam uz galvas uzkrita papīra atsvars.
— Ilsana! — pārsteigta iekliedzos.
— Kas? — līdzzinātājs izaicinoši atbildēja, turēdams pie sekretāres ļenganās ķermeņa un noguldījis uz grīdas.
Mēs ar Kirjanu palūkojāmies uz izeju un tad metāmies uz bezsamaņā esošajiem ziemeļiem.
— Ja tu viņu nogalinātu? Viņš asiņo! — es biju
