Pūķa ēna. Princese - Edgars Auziņš

— Kāds princim ar to sakars? — Gudrais Puisis tumši sarauca pieri.

Blonds un mīļš, manai gaumei viņš nemaz neatbilst, lai gan meitenēm patika. Tiesa, tiklīdz viņš pavēra muti, interesentu skaits strauji pietuvojās nullei.

— Gudrs puisis, kāds tu esi stulbs! — Svetka iesaucās un, noliecusies pār mani, iecirta blondīnei pa pakausi.

— Viņa pati tāda ir! — viņš atcirta.

Kaut kur virs galvas izcēlās kaut kas līdzīgs kautiņam.

— Viņi zvanīja!

Noliecusies, es piecēlos un pārcēlos uz pretējo dīvānu pa kreisi no Ruslana. Es sēdēju diezgan tuvu, un tagad mūsu augšstilbi saskārās, un arī mūsu rokas. Mana sirds uzreiz sāka sisties straujāk.

Svetka pārstāja cīnīties ar Stjopku, un pēc viņas skatiena es joprojām nevarēju saprast, vai viņa priecājas, ka es aizgāju vai nē? Kamēr es par to domāju, Svetka, it kā nekas nebūtu noticis, piegāja puisim tuvāk un pat ļāvās apskaut. Tiesa, ar to cīņa nebeidzās, jo Gudrais Puisis viņu uzreiz satvēra un sāka kutināt.

Ruslans ar plaukstu paberzēja pieri un paskatījās uz mani no rokas apakšas. Nevarēdama to izturēt, es viņam uzsmaidīju. Sēdēt šādi, pieskaroties viņa augšstilbam, bija aizraujoši. Varbūt būtu vērts doties prom, bet es negribu…

Turklāt es joprojām pilnībā nesaprotu, vai viņš ir kopā ar Neko vai nē. Un tieši uz jautājumu, vai viņi satiekas, kaķu meitene atbildēja noraidoši. Un, ja tā, mēs pieņemsim, ka viņai un man ir vienādas iespējas iekarot viņa sirdi. Es nopietni nolēmu doties uzbrukumā. Tikai nedaudz vēlāk…

— Nu, kā ar kaut ko garšīgu? — Gudrais Puisis noliecās pār galdu.

Uz brīdi atspiedis dūri, viņš mums parādīja dažas tabletes.

– Ņem to prom! — Rus īsi pavēlēja.

Vienu reizi Stjopka ar viņu nestrīdējās, viņš tikai nopūtās un piecēlās un kaut kur devās. Svetka paskatījās uz viņu ar sarūgtinātu skatienu un, paķērusi savu kokteili, gandrīz visu uzreiz izsūca to pa salmiem.

Kādu iemeslu dēļ tūlīt pēc tam es nokļuvu mūsu kotedžas, ko mēs kopā īrējām, lieveņa. Ruslans nostājās man pretī, skatījās man acīs, liekot manai sirdij pārspēt pukstēt. Un tad pēkšņi viņš pieliecās uz skūpstu. Es piegāju viņam pretī, vēlēdamās uzlikt plaukstas uz viņa krūtīm, bet mani sagaidīja tikai tukšums. Nebija vairs ne Ruslana, ne lieveņa, un visapkārt virpuļoja sniegs, lai kur tu skatītos.

— Ruslans? Rus! Kur tu esi?

Atmiņas krita pār mani kā daudzu tonnu smaga lavīna, atgriežot katru nodzīvoto sekundi. Es atcerējos mūsu trako freeride un tā bēdīgo beigas. Un Ruslana, kas brauca kaut kur aiz manis. Un pat mana atzīšanās, pirms es šeit nokļuvu…

Kā viņam iet? Kā ar viņu? Vai viņš ir dzīvs?

Es uzlēcu gultā, izplūdusi asarās.

4. nodaļa. Es varu dejot, es varu spēlēt… tamburīnu

— Ashshe, miteri, ashshe! — pavisam netālu atskanēja čīkstoša veca balss. — It mare sina pinoto.

No pārsteiguma es nodrebēju un skrēju uz sāniem, instinktīvi satverot zobenu zem segas. Noliku vakarā blakus. Pretī, uz improvizēta trīs kāju ķeblīša, sēdēja sirma veca sieviete, pastiepdama man kūpošo bļodu.

Es nesapratu ne vārda no teiktā. Valoda, ko viņa runāja, nebija līdzīga nevienai, ko viņa prata.

"Kaut es zinātu, ko tu saki…" Es klusi nomurmināju zem deguna un sveicināju sievieti: "Sveika, vecmāmiņ!"

Varbūt viņa, noklausījusies manu runu, pāries uz krievu valodu?

"Es novēlu jums arī labu, mazmeitiņ," viņa pasmaidīja, un šoreiz es sapratu katru vārdu. Bet šie vārdi nebija krieviski… — Iedzer, tas palīdzēs. "Viņa iedūra manās rokās krūzi, kas smaržoja pēc zālēm. — Un es izlēju jūsu pagatavoto brūvējumu. Ja peles turētājs stāv ilgāk par stundu, viņš pārvēršas par īstu indi! Protams, viņi to dzer svaigu, un arī tad tikai k’kha-ter, kad gatavojas pravietot.

— K'ha-ter? — Es aizrāvos ar nepazīstamu jēdzienu.

— Ak, kāda nelaime! Izskatās, ka tu jau esi saindējies, ja pajautā tik stulbu lietu! — Vecā sieviete satvēra rokas. — Vai esat aizmirsis tos, kas runā ar ledu un ūdeni?

Atceroties divas saules un pūķus debesīs, es ar viņu nestrīdējos. Labāk ir domāt, ka esmu saindējies, un mana galva nav kārtībā, pretējā gadījumā jūs nekad zināt …

— Tu dzer, dzer! Lunarniks izdzīs indi. — Vecmāmiņa norādīja uz bļodu, kuru es satvēru rokās.

"Paldies," pateicos viņai, es uzmanīgi iemalkoju buljonu.

Viņš tiešām izrādījās diezgan labs. Siltums nekavējoties izplatījās pa visu ķermeni, piepildot to ar sparu un spēku daudz labāk nekā jebkurš enerģijas dzēriens. Kā šo lietu sauc? Lunarnik? Jums tas ir jāatceras, tas var noderēt.

— Nebaidies, tu. Dzert! Vai vēlaties, lai es vispirms iedzeru malku?

Es paskatījos uz savu vecmāmiņu un, izlēmusi, ka nevēlos, lai viņa iemalkotu no manas krūzes, iedzēru vēl vienu malku.

— Es esmu Kafisa, slavena augu pētniece. Kā lai es tevi saucu, mans dārgais? — vecā sieviete jautāja.

Kafiza… Vai tas ir tik vienkārši? Pat bez otrā vārda?

"Amira," es pēc kārtas iepazīstināju ar sevi.

— Amira? Skaists vārds. Cēls! — vecā sieviete uzreiz atbildēja. "Tu miegā kliedzi, Amira." Viņa kādam piezvanīja… Kam?

"Es nezinu," es pēkšņi kļuvu kautrīga. — Precīzāk, neatceros.

Visas sapņa detaļas man jau bija pazudušas no galvas, bet nez kāpēc man bija ļoti, ļoti skumji. Tas ir tik skumji, ka, tiklīdz es par to domāju, neviļus sariesās asaras.

— Nu, kas tas ir? Kādas nepatikšanas notika? “Vecā kundze nekavējoties apsēdās man blakus un sāka glāstīt manu muguru. — Kurš tevi aizvainoja? Varbūt viņš izvaroja? Ja tā, tad grāfam jāsūdzas. Neviens grāfs Kirfaronā tam nepieļautu, vismazāk mūsu Njērarota! Draklords Kirfarongā ir sāpīgi stingrs, turot visu ierobežojumu savā dūrē. Kārtība viņa zemēs ir kā nekam citam, ko meklēt. Vons un Nirfeats neko nevarēja darīt ar viņu. Viena problēma, viņš ir viens, bez ēnas.

Es klausījos šīs neskaidrās muļķības, cenšoties no tās izvilkt vismaz jēgas graudu.

— Kirfarons? Kur tas ir? — uzdevu piesardzīgu jautājumu.

"Ak, izskatās, ka tu esi labi paēdis peļuku…" vecā sieviete bija satraukta. "Viņš un