Pūķa ēna. Princese - Edgars Auziņš

Ilsana turpināja dalīties savos plānos, taču viņas runa palēninājās un pēc tam kļuva pavisam nesakarīga. Es uzreiz nesapratu, ka kaut kas nav kārtībā. Viņa sāka darboties tikai tad, kad trauks ar ēdiena paliekām nokrita un salūza. Tālāk līdzdalībniece nokrita no sola, bet es nevarēju viņai nākt palīgā, pilnībā zaudējot cīņu ar miegu.

Es pamodos ar galvassāpēm un aukstumu. Mana mute bija sausa un nediena. Es tik tikko paguvu atvērt acis, pirms es izvēmu visu, ko vakariņās ēdu.

— Lūk, sieviete skooma! — kāds zvērēja nepazīstamā sievietes balsī.

Mana redze peldēja, un es nevarēju uzreiz koncentrēties. Un, kad es jutos mazliet labāk un es pārstāju iztukšot vēderu, es sēdēju taisni uz grīdas, atspiedies pret auksto akmens sienu. Kvadrātveida istabu bez logiem, kas pilnīgi atšķiras no mana skapja, pārpludināja spilgta gaisma. No tā viņam sāpēja acis un galva.

Ilsana bija turpat. Viņa stāvēja nedaudz tālāk apakšveļā, un viņu nekaunīgi nopētīja kāds barga izskata vīrietis, kurš radīja spēcīgu asociāciju ar "deviņdesmito gadu brāļiem", kā viņi tika attēloti filmās. Gudrains kails galvaskauss, trīs vietās lauzts deguns, kvadrātveida žoklis un sejā bez intelekta pazīmēm. Vienīgā atšķirība bija tā, ka ādas jaka tika piegriezta savādāk, taču tas pārāk neizplūda pirmo iespaidu. Es nevarēju to izturēt un rūgti pasmaidīju. Un tad es sajutu jaunu vēlmi vemt.

— Amira! Dod viņai ūdeni! — līdzzinātājs noprasīja, bažīgi uzlūkodams mani.

— Aizveries! Viņi tev nejautāja! — vīrietis viņai norūca un pamāja.

Tās īpašnieks līdz šim man palika neredzams. Izrādījās, ka tālākajā stūrī, paslēpts palankīna ēnā, atradās krēsls. Kāds sēdēja šajā krēslā "Neuzdrošinies!" Vai vēlaties sabojāt preces? — sievietes balss viņu apturēja. "Piedod, nyera," vīrietis nomurmināja tajā virzienā.

— Ilsana, kur mēs esam? — aizsmakusi jautāju, savieboties no nepatīkamajām sajūtām.

"Kaut kas man saka, ka… pilsētas bordelī," atbildēja līdzdalībnieks.

12. nodaļa. Neviens kustēties! Kaujas burvji strādā!

— Novelc drēbes!

"Brālis" kaut kā nejauši to teica. Es pat nespēju noticēt savām ausīm. Viņa vēlreiz jautāja:

— Kas?

— Vai jums tas jāatkārto divas reizes?

Brūte piegāja pie manis šūpojoties.

— Atstāj viņu! — sieviete viņu apturēja. — Tā ir Aurela pavēle. Viņam nepatiks, ja paliks pēdas. Pat ja viņa ir kliba, kuprīta vai uz krūtīm ir dzimumzīme, tā nav mūsu darīšana. Galvenais, ka viņš par šo meiteni samaksāja.

Plikais pasmaidīja.

— Sapratu. Tad ļaujiet viņiem pagatavot. Gāja! — viņš mums norūca.

Un es nedomāju kustēties, mēģinot izprast visu to nepatikšanas apjomu, kas bija uzkritušas man uz galvas.

Es esmu pasūtījums! Pasūtiet! Un mani pasūtīja neviens cits kā bagāts, izlutināts morālais briesmonis. Un izvirtulis arī, ja tic Ilsanas teiktajam par viņu.

Plikais vīrietis noliecās un bez ceremonijām satvēra mani aiz skausta, piespiežot piecelties kājās, un tad labi paspieda. Pēc pāris ātriem soļiem es gandrīz nokritu.

— Rokas nost! — viņa atcirta, izvairoties no vēl viena mēģinājuma mani satvert.

Viņš mani tā saniknoja, ka pat manas bailes rimās. Šķiet, ka slepkava arī to saprata. Viņš pasmīnēja un, nenovērsdams acis no manis, sacīja sarunu biedram krēslā:

— Un meitenei ir rūdījums!

"Tieši tāpēc Aurelam tas patika," atskanēja tūlītēja atbilde.

"Bet viņa meitenes nedzīvo ilgi…" Pliks ar zināmu nožēlu atzīmēja.

"Tā nav mūsu darīšana," sacīja sieviete, kas šeit noteikti bija atbildīga.

— Viņa nav slikta izskata. Ja tas ir pareizi iesniegts, tas var dot labu peļņu. Varbūt daudz vairāk, nekā Aurels maksāja.

"Tā nav mūsu darīšana, es teicu!" — Madame stingri atcirta.

Plikais vīrs beidza strīdēties un devās uz man iepriekš nepamanītajām durvīm. Viņš pieklauvēja un tas atvērās.

"Aizvediet tos uz Jenaru," viņš teica milzīgajam vīrietim, kura galva gandrīz atbalstīja vāji apgaismotā pagraba koridora zemo arku.

Un es arī nodēvēju Baldi par slepkavu. Jā, viņš tik tikko sasniedz šī milža plecu.

Otrs vīrietis kaut ko neskaidri nomurmināja un pamāja ar roku, sakot, lai mēs ejam uz priekšu. Ilsana satvēra manu roku un ievilka koridorā, ar acīm lūdzot, lai es nesaceltos. Un tomēr es mēģināju. Viņa atrāva roku. Viņa nostājās pie saknes un prasīja:

— Izlaid mūs no šejienes! Jums nav tiesību!

Izrunājot šos banālos vārdus, es sapratu, cik tie ir nožēlojami un bezjēdzīgi. Kādas pie velna tiesības ir? Neviens mūs neizlaidīs no šīs trako mājas…

It kā apstiprinot manu minējumu, Milzis plati pasmaidīja, rādot mēles stublāju. Pat tad, kad es aizbēgu no lavīnas, es nebiju tik nobijies. Tur daudz kas bija atkarīgs no manas veiklības un ķermeņa iespējām, bet te… Šeit viss ir atkarīgs no to cilvēku gribas, kuri mani nolaupīja. Šī doma man reiba galva, un es apstājos, piespiežot pieri pret akmens sienu.

Milzis draudīgi dungoja, un Ilsana atkal satvēra manu roku. Viņa viņu uzmundrinoši saspieda un pavilka sev līdzi.

— Nebaidies, mēs kaut ko izdomāsim. Mēs noteikti kaut ko izdomāsim! — viņa solīja man ausī. — Tikai nedusmot šos cilvēkus, lūdzu.

Es biju viņai pateicīgs par atbalstu. Jums vienkārši jāpasteidzas ar savām idejām. Tikšanās ar Aurelu ir tepat aiz stūra, un kaut kas man saka, ka man tas nepatiks, ja vispār es to pārdzīvošu. Mūsdienu cilvēka bagātā iztēle mūsu pasaulē zīmēja drūmās nākotnes attēlus, un viens bija briesmīgāks par otru.

Bet es viņam nepiekāpšos bez cīņas! Es labprātāk mirstu cīnoties, nekā ļautos par sevi izsmiet bez sūdzībām.

Es izrāvu savu roku no Ilsanas un piespiedu to pie lūpām.

— Būt slimam? — viņa līdzjūtīgi jautāja.

— Klausies.

"Viņi kaut ko ieliek mūsu pārtikā, tāpēc tas ir tik slikti." Čau, iedod mums ūdeni! — viņa prasīja no milža.

Mēmais pārraugs, domājams, ignorēja lūgumu. Idiotiski smaidīdams viņš mums tuvojās kā kalnam. Nācās atkāpties, līdz tikām pie citām durvīm, aiz kurām mūs it kā gaidīja. Tiklīdz mēs tuvojāmies, tas atvērās, un uz sliekšņa parādījās gara auguma, drūmā sieviete, negaidīti tumšādaina.

— Jauns?