Pūķa ēna. Princese - Edgars Auziņš
Шрифт:
Интервал:
Закладка:
— Ziedu pūķi? — saraucu pieri.
— Pūķa priekštecis! Tas ir nopietni sabojājis jūsu prātu. Ziedu pūķi ir kā pūķi, tikai mazi — apmēram pirksta lielumā. Bet šīs ir visgaršīgākās, un ir arī mazākas. Tos uzskata par kaitēkļiem, jo tie ēd ziedus un sabojā dārzeņus dārzos. Taču zinoši cilvēki saka, ka viņos mīt Pūķa cilts maģija. Tāpēc es labāk viņus neapvainoju.
Lanka turpināja runāt, bet manā galvā sāka veidoties viena lieta: šķiet, ka tad tiešām debesīs redzēju īstu pūķi! O jā! Un Kirjana apstrādāja manu kāju ar roku uzlikšanu. Arī farmaceita mazmeita pieminēja savu īpašo dāvanu, bet kaut kā es to pat neuzskatīju par burvību. Iespējams, tāpēc, ka mājās uz Zemes mums bija dažāda veida dziednieki. Daži pat patiešām palīdzēja cilvēkiem.
— Lanka, vai visi ir spējīgi uz maģiju? — viņa uzdeva dedzinošu jautājumu un jokojot piebilda: "Ja arī es to varu, es vienkārši aizmirsu, kā to izdarīt."
— Protams, nē! — Lanka iesmējās. — Pārsvarā tikai nieras. Bet pat starp sokhiem dažreiz ir cilvēki ar spējām. Bet tas drīzāk ir izņēmums.
— Vai jums tās ir?
— Spējas? — Lanka pārsteigta skatījās uz mani.
— Nu jā.
"Sakiet man, Amira, ja man būtu burvju spējas, vai es strādātu par viesmīli krodziņā?"
Man nebija laika viņai atbildēt. Mūsu sarunu pārtrauca ģimenes tēvs ar divām pilngadīgām meitām. Viņi iegāja zālē un, paņēmuši galdiņu pie loga, pieprasīja trīs ēdienu maltīti.
Pēc tiem apmeklētāju plūsma vairs neapstājās, un sarunām neatlika laika. Šķita, ka laukumā pie būra atkal pulcējas skatītāji, no kuriem daudzi izklīda uz vietējām iestādēm, pietiekami redzējuši ļaundara līdzzinātāju. Bet šodien gandrīz neviens nepieminēja līdzdalībnieku. Cilvēki apsprieda ziņas, ka apsargi pilsētā meklē kādu meiteni, taču neviens nezināja sīkāk.
"Man ļoti sāpēja kāja," Lanka sūdzējās vakara augstumā, kad atkal tajā pašā laikā atradāmies pie piegādes letes.
Es jau sen pamanīju, ka viņai ir spēcīga klibošana.
— Ej paņem no manis smēri tur — zem spilvena. Bet kopumā jums vajadzētu redzēt dziednieku. "Ko darīt, ja notiek kaut kas nopietns," es ieteicu.
— Tev laikam taisnība. Es to darīšu rīt, un tu mani nomainīsi no rīta. Klau, kā tu zināji, ka meitene, kuru meklēja Kūlstouns, kaut ko nozaga draklodam? Neviens, lai ar ko es par to runātu, par zādzību nezina,” jautāja Lanka.
Viņas jautājums man bija pārsteigums.
Patiesībā es domāju, ka visi par to zina, bet izrādījās, ka viņi to nezina. Acīmredzot tie zelta puikas zināja mazliet vairāk.
“Uz ielas saskrējos ar nieriem, kuri kādā sarunā pieminēja zagļa meklēšanu,” neslēpu. Pēkšņi atkal atvērās krodziņa durvis, un zālē ienāca manis tikko pieminētie nieri! — Lanka, tu neticēsi! Tieši no viņiem es uzzināju, kuru Coolstone meklēja!
— Es neticēšu! " — viņa piekrita, ar satraukumu skatoties uz jaunajiem viesiem un klusi nolamāja: "Kāda nirfa viņus šeit atveda?"
— Mums ir atsevišķs birojs, un atnesiet visu to labāko, citādi es slēgšu šo odzi! — blondīne pavēlēja, īpaši nevienu neuzrunājot.
Brunete tikai nicinoši pasmīnēja, ar riebumu skatoties pa zāli. Viesi uzreiz apklusa, lūkodamies uz jaunpienācējiem. Daži pieklājīgi paklanījās, citi klusi čukstēja. Es izlikos ļoti aizņemta, savācot pasūtījumu, un Lanka, cenšoties neklubot, steidzās pretī cienījamiem viesiem.
— Laipni lūdzam “Jautīgajā lapsā”, nyers! Sekojiet man. — Lanka viņus veda uz “biroju”, kas no pārējās telpas bija atdalīta ar koka starpsienu. Divu darba dienu laikā es vēl neesmu redzējis, ka kādam tas būtu vajadzīgs.
Kad garām gāja zelta puikas, es gluži kā nejauši novērsos un aiznesu pasūtījumu uz tālāko galdiņu. Brunete paskatījās uz mani ar vienaldzīgu skatienu, bet likās, ka viņš mani nepazina.
Daži viesi steidzās doties prom, un, kad es atgriezos pie letes ar netīro trauku kalnu pie rokas, Lanka ielidoja virtuvē, cik ātri vien kāja ļāva. Es turpināju apkalpot viesus zālē, priecājoties, ka abas kazas ir iekārtotas aplokā un mani viņi kādu laiku neredzēs. Es baidījos, ka viņi mani atpazīs un atkal sāks mocīt.
Drīz Lanka atgriezās. Rokās viņa turēja putekļainu pudeli un divus kristāla kausus.
"Nieri vēlas vīnu, bet labāko, lai viņiem nebūtu nekā!" — viņa atbildēja uz jautājumu, kuru es neuzdevu, un atkal pazuda birojā, kur nieras piekrita vakariņot.
Viņa gandrīz nekavējoties izlidoja no turienes. Sarkans un dusmīgs. Apstājos pie piegādes letes, kur tikai gaidīju jaunu pasūtījumu.
— Grūti klienti? — es līdzjūtīgi jautāju.
— Jā. Un ko mēs esam aizmirsuši? Tādi cilvēki kā viņi parasti dod priekšroku "Top".
— Vai šī ir “Veršina”?
"Labākais restorāns ir Charotte," paskaidroja mana uzticības persona. — Konors ir dusmīgs kā sniega vilks.
— Es varbūt nesaprotu situāciju, bet kāpēc lai viņš būtu dusmīgs? Tavernu apmeklēja niers. Vai tā nav veiksme?
— Kāda tur veiksme, Amira? — Lanka saviebās. "Iegādājiet viņiem labāko vīnu, un viņi aizrīsies un izlies to uz grīdas." Konors uzpūtīsies, izdomās viņiem gardumus, bet viņi tikai raustīs degunu un pat smiesies. Mūsu produkti ir visvienkāršākie, nevis tie, pie kuriem ir pieraduši dižciltīgie nīri.
— Protams, viņiem ir jāpievērš īpaša uzmanība, bet viņi noteikti maksās labi? — es ierosināju.
— Vai viņi maksās? Viņi?! — Lanka nicinoši noburkšķēja. — Amira, tas ir Zonko Himars, mēra dēls un viņa draugs Aurels Laufers!
— Un?
Godīgi sakot, es nesapratu, uz ko viņa tiecas.
— Zonko uzskata, ka Šarote ir viņa sēta, un viss tajā jau pieder viņam, tāpēc viņš nekur nevēlas dakšu naudu, un tēvs viņu sedz, un neviens neuzdrošinās iebilst, pretējā gadījumā iestāde faktiski var aizvērt tāla iemesla dēļ.
— Tas ir ārpus robežām!
Lanka tikai salika rokas.
— Klausies, Amira, es nezinu, ko darīt. Viņi pieprasa citu viesmīli, nevis "klibu neglītu". Un jums joprojām nav daudz pieredzes… Es baidos, ka jūs netiksit galā.
— Es nevaru tikt galā! Es apkalpošu visu zāli, bet ne šos divus! Nevis
